DVĢ

DOBELES VALSTS ĢIMNĀZIJA

Tulkotāja Dace Meiere un dzejniece Ingmāra Balode viesojas Dobeles Valsts ģimnāzijā

Dobeles Valsts ģimnāzijas rīkotā Tulkošanas konkursa ietvaros skolā viesojās latviešu tulkotāja Dace Meiere un dzejniece, atdzejotāja Ingmāra Balode. Pasākuma laikā viešņas dalījās savā pieredzē un zināšanās gan ar skolēniem, gan skolotājiem, tāpat piedalījās arī skolēnu atdzejojumu vērtēšanā, sniedzot gan vērtīgus padomus, gan ieteikumus.

Dace Meiere ir latviešu tulkotāja, lasītājiem labāk pazīstama kā Umberto Eko un citu itāļu autoru darbu latviskotāja. Lai arī Dace Meiere tulko gan no spāņu, gan lietuviešu valodas, jo pēc izglītības ir lietuviešu filoloģe, kā viņa pati atzīst – vistuvākā viņas sirdij ir itāļu mēle. Darbojusies arī izglītības jomā, mācot itāļu valodu. Viņas tulkojumi tiek publicēti kopš 1996. gada un par U. Eko "Rozes vārda" tulkojumu saņēmusi balvu kā 1998. gada labākā tulkotāja. Kopumā sarakstīti jau aptuveni 140 tulkojumi, tostarp Umberto Eko romāns "Fuko svārsts" (2001),  "Prāgas kapsēta" (2011), Alesandro Bariko "Zīds" (2001), Kristinas Sabaļauskaites "Silva rerum" (1-2, 2011-2012) u.c.

Sarunas gaitā tulkotāja dalījās ar pieredzi, kādas iespējas paver valodu apguve un cik svarīgi ir izmantot iespējas, ko valodu apguvē sniedz skola un citas ārpusskolas aktivitātes, jo pati uz savas ādas ir pārliecinājusies, ka, gadiem ejot, vēlme iemācīties kādu jaunu valodu tikai palielinās, tomēr valodu apguve padodas arvien grūtāk. Kā atzīst pati tulkotāja, valodas apguves process neapstājas nekad, turklāt ir jāzina viss, kas saistīts ar konkrētās valodas kontekstu, jāseko līdzi, kas notiek šajā kultūrā - kino, literatūrā, politikā.

Tulkotāja uzsvēra, ka labam tulkotājam nepietiek ar izcilām svešvalodu zināšanām, vēl svarīgāka ir dzimtās valodas kopšana un nepārtraukta dzīvošana līdzi pārmaiņām valodā, tajā skaitā pārzinot dažādus valodas leksikas slāņus. Tulkošanas procesā bieži vien jāveido glosāriji ar darbos lietotajiem žargoniem, slengu, kas raksturīgs kādam no grāmatas varoņiem. Šādos gadījumos ekvivalenta meklēšana kādam darbā lietotam vārdam vai frāzei var ilgt pat vairākas dienas.

Savukārt Ingmāra Balode ir latviešu dzejniece un tulkotāja. No 2006. līdz 2011. gadam bijusi literārā redaktore portālā "Satori", kopš 2012. gada redaktore apgādā "Mansards". Publicē dzejoļus kopš 90. gadu beigām, pirmais dzejas krājums "Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli" 2007. gadā ieguvis Literatūras gada balvu kā labākā debija, tāpat viņas dzejoļi tulkoti angļu, lietuviešu, ukraiņu, poļu un čehu valodā. Pati tulko daiļliteratūru no poļu un angļu valodas.

Nozīmīgākie tulkojumi: poļu autores Dorotas Maslovskas romāns "Poļu-krievu karš zem sarkani baltā karoga" (2007), Hannas Krālas romāns "Paspēt brīdi pirms Dieva" (2005) un Ādama Zagajevska dzejas izlase "Svešā skaistumā" (2009). Publicējusi arī Tadeuša Dobrovska, Jaceka Denela un citu autoru darbu atdzejojumus, kā arī Slavomira Mrožeka īsprozas tulkojumus.

Tikšanās laikā sarunas raisījās ap un par valodu, par lasīšanu un nelasīšanu, tekstu, tulkojumiem, cenšoties definēt, kas ir labs tulkojums un vai ikdienā maz pievēršam uzmanību tam, cik daudz tulkojumu mums ir visapkārt, lasot jaunāko notikumu aprakstus, klausoties ziņas, šķirstot mīļāko žurnālu vai lasot gramatu pirms gulētiešanas. Ingmāra Balode šoreiz bija arī konkursa žūrijas locekle, tāpēc dalījās savā pieredzē, vērtējot skolēnu atdzejojumus un pievēršot uzmanību ne tikai tulkojuma precizitātei un formai, bet, kas vēl svarīgāk, radošumam un prasmei izmantot dažādus valodas izteiksmes līdzekļus, lai atdzejojums nebūtu burtisks un dzejas valoda būtu brīva, nesamocīta un  mākslinieciski augstvērtīga.

Izcilajā latviešu filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" ir šāds citāts: "Dažs labs visādas valodas sagrābstās, tikai dzimto valodu nevar iemācīties" - sarunu abas viešņas noslēdza ar aicinājumu apgūt svešvalodas, neaizmirstot ka vēl svarīgāk ir kopt savu dzimto valodu, lai nepazustu tulkojumos.

Informāciju sagatavoja Ieva Vaivode

Jautājumi, komentāri par rakstu
 

Jaunumi sadaļā Konkursi