DVĢ

DOBELES VALSTS ĢIMNĀZIJA

Apbalvojumus saņēmuši Vija Elarte, Pēteris Puķītis un Dina Grīnfelde

Mūsu skolotājiem – daudzos darba gados pelnīta atzinība

Skolotāju dienai veltītajā sarīkojumā  4. oktobrī daudzi Dobeles novada pedagogi saņēma apbalvojumus par ieguldījumu izglītības darbā. Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības raksts tika pasniegts arī Dobeles Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājam Pēterim Puķītim un pensionētajai vācu valodas skolotājai Dinai Grīnfeldei, Dobeles novada pašvaldības Pateicību saņēma latviešu valodas un literatūras skolotāja Vija Elarte.

Gatavs turpināt

Skolotājam PĒTERIM PUĶĪTIM šis gads ir īpašs, jo vasarā tika nosvinēta 80. dzimšanas diena, un augusta nogalē skolotājs saņēma sirsnīgus sveicienus no saviem kolēģiem nozīmīgajā jubilejā. Tika teikts paldies par pozitīvismu, labestību, ieinteresētību skolas norisēs un tradīciju saglabāšanā. Novada skolotāju pasākumā klātesošie viņam aplaudēja, piecēlušies kājās. Pēteris Puķītis to ir godam pelnījis, jo turpat sešdesmit darba gados izglītotas vairākas skolēnu paaudzes, un starp šodienas skolotājiem ir ne viens vien viņa audzēknis.

Intervijā DVĢ mājas lapai skolotājs pastāstīja, ka Dobelē strādā no 1961. gada. Šajos gados fizikas zinībās izskolotas trīs skolēnu paaudzes, un izglītojamie šajos gados noteikti ir mainījušies. Kā tas izpaudies?

– Kļuvuši viltīgāki, - ar smaidu sacīja Pēteris Puķītis. – Un liela daļa šodien ir arī gudrāki.

Skolotājs īpaši lepojas ar tiem skolēniem, kuri savu dzīvi izvēlējušies saistīt ar fiziku vai ar to saistītām jomām. Tādi ir, piemēram, akadēmiķis, Tehniskās universitātes Fizikas institūta direktors, profesors Māris Knite, Latvijas Universitātes profesors Uldis Bethers, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ārsts Kārlis Mičulis.

Pēteris Puķītis ir daudzu fizikas mācību grāmatu, metodisko materālu autors un pats lēš, ka ap trīsdesmit grāmatām vajadzētu būt. Kolēģi ģimnāzijā gan ir saskaitījuši, ka kopumā to ir pāri 40. – No šīm grāmatām mācās arī tagad, jo izdevniecībā ir informācija, ka gandrīz visas ir pārdotas, - teica skolotājs.

Par to, kas leģendāro skolotāju ir noturējis skolā turpat sešdesmit gadus, Pēteris Puķītis nešaubīdamies bilda:

- Ir patīkami, ka visu laiku iznāk strādāt ar jauniem cilvēkiem. Tāpēc pats nejūtos vecs. Visādas vainas gan nāk klāt ar katru gadu, bet tādējādi jaunību var saglabāt. Līdz šim arī izdevies tikt līdzi visiem jauninājumiem, kas izglītības procesā ir nepārtraukti. Tas viss notiek normālās sliedēs. Un kolēģu kolektīvs ir ļoti patīkams. Tāpēc ir jāturpina.

Skolotāja Pētera Puķīša novēlējums jaunajiem pedagogiem: - Drosmi, neatlaidību, sekot līdzi visam jaunajam un dzīvot līdz ar jaunatni!

Ir labi padarīta darba izjūta

Ilggadējai vācu valodas skolotājai DINAI GRĪNFELDEI aizvadītais mācību gads bija pēdējais Dobeles Valsts ģimnāzijā, jo viņa izvēlējusies doties pensijā.

Ģimnāzijā, kas ir pirmā un vienīgā darba vieta, viņa nostrādājusi 40 gadus.

-  Un ar to es patiešām lepojos. Lai gan mūsdienās tas skaitās  nemoderni – "sēdēt" vienā vietā tik ilgi. Bet tādi bija arī mani vecāki – skolotāji, kuri visu mūžu nostrādāja vienā darba vietā. Es eju viņu pēdās.

Vācu valodu kā savu profesiju Dina Grīnfelde izvēlējās, sekodama savas krustmātes piemēram, kā arī tam, ka tolaik vācu valoda šķita kaut kas ekskluzīvs.

– Dzīvoju Valdemārpilī, kas likās tāds nostūris, un man gribējās tikt kaut kur tālāk, prom no laukiem. Izdomāju, ka vācu valoda var dot šo iespēju. Protams, tolaik uz ārzemēm nekur nelaida. Bet arī padomju laikā man bija vēstuļu draugi demokrātiskajā Vācijā. Vācu valoda ne visiem padevās, tāpēc es to izvēlējos. Un varbūt arī tādēļ, ka mans jaunības uzvārds bija vācisks - Šrēdere. Manam opītim dzimtas saknes ir Vācijā. Iespējams, līdz ar to zemapziņā bija interese par valodu.

Valodas mācīšana gadu desmitos ir jūtami mainījusies, sacīja skolotāja. – Sākumā bija tikai lasīšana, tulkošana, un skolēni neredzēja valodas pielietojuma iespējas, jo tādu nebija. Tagad var sarakstīties, ceļot , tostarp uz valstīm, kur runā vācu valodā.

Uz jautājumu, par ko ir vislielākais gandarījums, atstājot darbu skolā, Dina Grīnfelde atzina:

- Ir ļoti daudz padarīts, izaudzinātas divas skolēnu paaudzes. Gandarījums ir, kad, uz ielas sastopot savus skolēnus, viņi saka paldies par to, ko esmu iemācījusi. Esmu uzklausījusi arī vecāku pateicības par to, ka bērni ir labi apguvuši valodu, kas  viņiem pavērusi plašas iespējas.

Skolotāja piekrita, ka ir bijušas citas iespējas likt lietā valodas prasmes un nestrādāt skolā. Tomēr viņa tai palikusi uzticīga, un citas iespējas izmantotas līdztekus, piemēram, sadarbojoties ar pašvaldību kā vācu valodas tulkam. - Man kā vācu valodas skolotājai bija vienreizēja iespēja piedalīties daudzos profesionālajos kursos un projektos. Un es labprāt to darīju – rakstīju projektus, iesaistījos. Tādējādi varēju braukt katru vasaru uz kursiem, izmantojot gan Austrijas, gan Gētes institūta stipendijas. Ieguvu daudzus draugus un domubiedrus – vācu valodas skolotājus daudzās valstīs.

Dina Grīnfelde  jaunajiem valodu skolotājiem novēlēja izmantot lieliskās iespējas, ko nodrošina mūsdienu tehnoloģijas, lai izzinātu pasauli, sazinātos ar kolēģiem visā pasaulē.

Patīk gudri un aizrautīgi cilvēki

Latviešu valodas un literatūras skolotāja VIJA ELARTE savā pirmajā un vienīgajā darba vietā – Dobeles Valsts ģimnāzijā – šoruden sākusi 46. darba gadu: šeit viņa sākusi strādāt 1973. gadā.

- Jau, mācoties toreizējā Dobeles 1. vidusskolā, es zināju, ka būšu skolotāja, - pastāstīja skolotāja. – Esmu šīs skolas absolvente. Skolā man patika matemātika, jo to mācīja skolotāja Zaķe, patika vācu un latviešu valoda. Bet matemātikā mani nesaistīja ģeometrija, vācu valodā mainījās skolotāji, līdz ar to atlika latviešu valoda. Pabeidzu Liepājas augstskolu neklātienē, vienlaikus strādājot skolā par pionieru vadītāju. Esmu bijusi gan skolas komjauniešu, gan partijas pirmorganizācijas sekretāre, un biju arī tā, kas šo organizāciju skolā likvidēja. Visos laikos esmu bijusi aktīva, pozitīva, patriotiski noskaņota, un man arī tādi cilvēki patīk.

Vai tiešām nekad nav "nolaidušies spārni"?

- Nē, esmu optimiste. Man vienmēr ir bijušas ļoti labas klases, ļoti labi skolēnu vecāki. Skolotājam taču ir jābūt enerģiskam, radošam, jābrauc ekskursijās, nevar pateikt "uz redzēšanos" un iet prom, līdzko stunda beigusies. Esmu to apzinājusies, ka skolotāja darbam ir jābūt nenormētam, un ne jau par visu, ko tu dari, tev var samaksāt. Skolotājam būt – tā ir misija. Mani saista gudri un aizrautīgi cilvēki apkārt, "uzlādē" tikšanās ar bijušajiem skolēniem, salidojumi.

Vija Elarte atzina, ka strādāt ģimnāzijā viņai ļoti patīk, jo kolektīva liela daļa ir viņas kādreizējie skolas biedri – Dobeles 1. vidusskolas absolventi. Vairāki  kolēģi ir bijuši viņas skolotāji. - Un ir labi, ka skolas izglītības darba kvalitātes latiņa ir tik augsta. Protams, bērni šolaik grāmatas kopumā lasa maz. Bet ir arī ļoti lasoši un zinoši skolēni, par kuriem ir īpašs prieks.

Ar skolotājiem sarunājās laborante Sarmīte Šmite

Autores foto

Vija Elarte, Pēteris Puķītis un Dina Grīnfelde saņēmuši apbalvojumus.

Kolēģi sveic Viju Elarti.

Dobeles novada domes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns pasniedzis IZM Atzinības rakstu Pēterim Puķītim.

Pēteris Puķītis kolēģu vidū, atzīmējot 80. jubileju.

Arī Dina Grīnfelde augusta nogalē saņēma dāvanas no kolēģiem.

– Kopīgs foto atmiņai par kopā nostrādātiem vairākiem gadu desmitiem.

Jautājumi, komentāri par rakstu
 

Jaunumi sadaļā Ģimnāzijas lepnums