Eduards Maksis, kuram ir vienalga. Vai tomēr nē?

Feb 13, 2018   //   Notikumi, Sasniegumi  //  Comments Off

Savas gleznas ar kopēju nosaukumu „Morāls nihilisms (man vienalga)” Dobeles Valsts ģimnāzijas zālē izstādījis 12. klases audzēknis Eduards Maksis. Izstādes anotācijā autors raksta, ka šie darbi atklāj paša attieksmi pret, viņaprāt, mākslīgās morāles normām, kas viņam neko nenozīmē. Tāpēc arī šādas gleznas. Eduardam esot vienalga, ko citi domā par viņu un viņa darbiem. Tomēr intervijā atklājas, ka gluži tā gan nav.

-          Cik ilgā laikā šīs gleznas tapušas?

-          Dažreiz divās dienās, dažreiz – mēneša laikā. Tas ir atkarīgs, cik daudz man ir laika, cik ļoti nav slinkums. Noteikta laika nav – kad ir, tad ir. Šī ekspozīcija ir viena gada darbs. Katru gadu taisu izstādi. Šī ir trešā. Arī iepriekšējās bija ģimnāzijā. Pirmajā izstādē gan nebija gleznas, bet zīmējumi. Pēc tam sekoja gleznas – daudz neglītākas. Es redzēju, ka esmu sācis mazliet labāk gleznot, sāku iet Mākslas akadēmijā. Nu jau tās ir pat normālas.

-          Tu jau apmeklē kursus Mākslas akadēmijā?

-          Jā, esmu sagatavošanas kursā. Uz Rīgu jābrauc trīs reizes nedēļā.

-          Vai visu vari pagūt?

-          Jā, vienpadsmitos naktī esmu mājās. Tāpēc jau ir diezgan skarbi. Bet es droši vien izdzīvošu.

-          Izstādes anotācija un darbu saturs ir diezgan provokatīvs. Tu apgalvo, ka tev viss ir vienalga. Savās gleznās tu atklāj cilvēku slēpto būtību, un savējo, kā pats raksti, neieredzi visvairāk.

-          Šī ir mana filozofija. Es neticu nekāda veida moralitātei, tāpēc esmu morāls nihilists. Neticu ne sliktam, ne labam, es uzskatu, ka tas viss ir subjektīvi. Tāpēc es sevi neuzskatu nedz par labu, nedz sliktu cilvēku. Varbūt man ir bijušas grūtības pasaulē atrast labo un slikto. Man nav argumentu pret sliktiem cilvēkiem. Tāpēc esmu šādā apjukuma statusā.

-          Tad tavas gleznas atspoguļo tavu apjukumu?

-          Jā. Šī ir izstāde par disonansēm manā prātā.

-          Gleznās ir daudz detaļu: galvenokārt anatomiskas, dominē kosmoss, Visums. Kāpēc tieši šīs lietas?

-          Par kosmosu. Ja ieskatās, var redzēt, ka simboli ir vieni un tie paši – divas planētas: sarkanā un oranžā. Citās gleznās uz planētas atrodas cilvēki. Šīs divas planētas simbolizē pagātni un nākotni. Uz sarkanās planētas ir pagātne, kur valda depresija; nākotnes planētu vairāk raksturo mūsdienu nihilisms, naids pret sevi, tajā pašā laikā – vienaldzība un ignorance pret šo naidu.

-          Un anatomiskās detaļas – tādā haosā… Tas nozīmē, ka mēs netiekam ar sevi galā?

-          Jā, ir baigi ekstrēmi – asinis un tā tālāk… Bet es zinu, ja godīgi, cilvēkiem patīk to redzēt. Viņi negrib to atzīt. Bet skatīsimies patiesībai acīs: lielākā daļa jauniešu, kuri šeit nāk un uzdod man jautājumus, grib redzēt slimas lietas. Un tas, man šķiet, daudz ko pasaka par mūsdienu jaunatni. Viņi ir apjukuši, jo pieaugušie bieži vien nedod viņiem īstus, objektīvus argumentus pret vulgāru dzīvesveidu, jo nespēj tādus atrast. Tāpēc daudzi jaunieši jūtas droši runāt ar mani par šīm lietām, jo viņi redz, ka es jūtos tāpat. To pierāda arī gleznu nosaukumi, kas ir diezgan provokatīvi.

-          Iznāk, ka tu ar saviem darbiem un tekstiem mudini vienaudžus paraudzīties uz savu personību no cita aspekta, vienlaikus tomēr domājot par sevi sabiedrībā, nevis izolēti no tās (svarīga ir tikai mana personība, visam citam nav nozīmes)?

-          Protams. Bet vienmēr ir šis filozofiskais skatījums: tu nevari zināt, ka jebkas cits eksistē, izņemot tevi pašu. Un tikai vienīgā objektīvā lieta, kas pasaulē eksistē, esi tu pats, jo tu domā. Viss pārējais vienmēr ir tikai ilūzija. Tāpēc šīs gleznas ir centrētas tikai uz mani, jo vienīgā lieta, ko es varu zināt, ir tā, ka eksistēju es. Tas var izklausīties ļoti egoistiski, bet tā vienkārši ir.

-          Ko tavi klasesbiedri saka par šiem darbiem?

-          O, klasesbiedri jau ir pieraduši. Es tikai tagad tā mierīgi runāju par šīm lietām. Ikdienā es esmu bezkaunīgs. Viņi zina, ka es uzvedīšos ļoti dīvaini, ka es gleznoju šādas gleznas. Tas viņiem vairs nav šoks, ka mana ikdiena ir kā uzstāšanās katru dienu. Es izaicinu pats sevi un izbaudu izaicinājumu citiem cilvēkiem.

-          Ko tu gribi panākt – lai tiktu ievērots?

-          Ne tikai. Es pats jūtos labāk, kad pārkāpju sabiedrības spiedienu būt normālam un uzvesties kārtīgi. Tas nav dēļ apkārtējo uzmanības. Lai gan, nemelošu, mazliet arī tādēļ. Uzmanība ir patīkama. Bet tas nav galvenais. Es to vienkārši izbaudu, jo mana dzīve citādi ir garlaicīga, skolā ir garlaicīgi. Ja cilvēks dara ekstrēmas lietas, viņam ir, ko atcerēties, un dzīve tad vairs nešķiet tik vienmuļa. Tāpēc es to daru.

-          Ja tu izstādi savus darbus, tev tomēr ir svarīgi, lai būtu rezonanse?

-          Ja godīgi, es šīs gleznas izliku dēļ sevis. Es redzu, ka daudzi cilvēki tās skatās. Daudzi mākslinieki savās izstādēs stāv malā. Es cilvēkiem eju klāt un uzdodu jautājumus, un viņi var jautāt man. Es ļauju teikt man visu, ko viņi par to domā. Daudzi to arī dara, un tas ir lieliski. Man ir pilnīgi vienalga, ja darbi nepatīk. Tu vari teikt man, ko gribi. Tas ir lieliski, jo sacītajā ir patiesība. Galvenais, ka tās nav kaut kādas samākslotas runas.

-          Paldies par sarunu! Lai tev veicas!

Ar Eduardu Maksi runājās informātikas laborante Sarmīte Šmite

Autores foto

Autora pašportrets ar nosaukumu „Apotemnofils ar Kognitīvo Disonanci”

Komentēšana šim rakstam ir slēgta.