Stāsti skolas simtgadei

Ģimnāzijas simtgades gaidīšanu ievadām ar skolas 1933. gada absolventes Emīlijas Legzdaines atmiņām. Kanādā, Toronto, dzīvojošais Emīlijas kundzes dēls Elmārs Bērziņš, kurš skolai veltījis sirsnīgu apsveikumu un dāvinājumu Latvijas valsts simtgadē, vēstulē ģimnāzijas vadībai rakstīja, ka viņa māte Emīlija Legzdaine – Bērziņa (dzimusi 1914. gadā Ķempjos, mirusi 2004. gadā Toronto) allaž ir uzsvērusi, ka Dobeles Valsts ģimnāzija ir teicama mācību iestāde, vieta, kur viņa ieguvusi daudz dzīves zināšanu, kas sevišķi noderējušas kara gados un bēgļu gaitās. Viņa ir atkārtoti teikusi: "Kas ir galvā, to neviens nevar atņemt!"

Skolā cītīgi mācījāmies, lai būtu klases augšgalā

(fragmenti no E.Legzdaines – Bērziņas autobiogrāfijas, kas pieejama DVĢ bibliotēkā)

(..) Ar Latvijas neatkarības nodibināšanos muižu zemi sadalīja jaunsaimniecībās un mans patēvs kļuva par neliela zemes gabala īpašnieku. Pa to laiku bija radusies arī otra ģimene maniem vecākiem, un mēs, četri pirmās laulības bērni, ekonomisku apstākļu dēļ tikām atlaisti atpakaļ uz Ķempjiem, kas mūsu atmiņās visus šos gadus tēlojās kā zaudēta paradīze. (..) Man bija laiks sākt skolu, bet apavu un drēbju trūkuma dēļ nevarēju brist sniegā uz 2 km attālo skolu. Sēdēju mājās lasīdama brāļa pārnestās grāmatas no skolas: Robinsonu Krūziņu, Purapuķes "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes" un citas. Nākošā ziemā, 9 gadu vecumā tante Leontīne sagādāja man iespēju iet skolā (izvadot ar Dieva pielūgšanu un labām pamācībām). Skolā man gāja ļoti viegli, jo daudz ko jau zināju no lielākajiem brāļiem un māsām.

(..) Gadi skrēja – no skolas ganos, no ganiem skolā. Sīpelē bija tikai četras klases, tālāk bija jāiet uz Dobeles pamatskolu. Jānis Jordons (kaimiņš, kurš atbalstīja Legzdaiņu bērnu saimniekošanu Ķempju mājās, – red.) bija atradis man ļoti labu pansionātu pie pavecas baltvācu bezbērnu atraitnes, kam piederēja mazs pusotra stāvīgs namiņš Dobelē, Baznīcas ielā 14. Atraitne (mēs saucām par saimniecīti) saņēma produktus un malku no meiteņu mājām un par to vārīja mums siltas pusdienas un sagādāja gultas vietu. Bijām trīs vienā istabiņā. Saimniece bija ļoti laipna un saprātīga 60’tos gados. Daudz ko mācījāmies no viņas pamācībām, un arī vācu valodu, ko viņa lietoja, sarunājoties ar savām draudzenēm. Arī manas istabas biedrenes bija ļoti jaukas meitenes (māsas), kuru māte jaunībā bijusi skolotāja, pirms apprecējusi pārtikušu saimnieku Naudītes "Mačmūrniekos". Vecākā, Martiņa, bija manā klasē, jaunākā Velta 2 gadus jaunāka. Ar Martiņu sēdējām uz viena skolas sola līdz ģimnāzijas beigšanai, un vēl šodien (1999.g.) uzturam draudzīgas un izpalīdzīgas attiecības pa telefonu un vēstulēs. (Kā atraitne ar diviem dēliem viņa dzīvo Konektikutā, ASV). Skolā cītīgi mācījāmies, lai būtu klases augšgalā. Nebija jau cita veida, kā laiku pavadīt. Sports bija vairāk priekš zēniem – futbola laukums bija vecajās pilsdrupās otrpus Bērzes upes. Meitenēm tikai mazs volejbola laukumiņš skolas tuvumā. Kino pilsētā bija, bet to apmeklēt skolniekam bija aizliegts. Reizi gadā bija skolas sarīkojums ar teātri, kurā arī man bija sava loma.

Vidusskola bija reālģimnāzijas tipa ar uzsvaru uz matemātikām. Bija krietni ko cīnīties, lai dabūtu augstas atzīmes. Man laimējās beigt vidusskolu tai laimīgā 1933.gadā, kad par izglītības ministri bija ievēlēts Atis Ķēniņš, kurš sekmīgiem skolniekiem atlaida eksāmenus pēdējā nedēļā pirms to sākšanas. Kas tie bija par priekiem!

Nu laba liecība bija rokā, bet ko tālāk darīt? Kaut strādāju vasaras Ķempjos visus smagos darbus no saules lēkta līdz rietam, nevarēju brāļiem un Ernai (māsa – red.) prasīt tālāku atbalstu. (..) Bez financiāla atbalsta varēju izvēlēties žēlsirdīgo māsu profesiju, kurā jau strādāja trīs manas mātes māsīcas. Tādas skolas bija divas, viena Rīgā, otra Jelgavā. (..) 1935.g. oktobrī sākām Rīgas māsu skolu – 1938.g. beidzām.(..)

Foto no Elmāra Bērziņa privātā arhīva